Īru vilku suns - Šķirnes standarts
ĪRU VILKU SUNSFCI standarts Nr.160
IZCELSMES VALSTS: Īrija
ORIĢINĀLĀ DERĪGĀ STANDARTA PUBLICĒŠANAS DATUMS: 13.03.2001.
PIELIETOJUMS: līdz pat 17.gadsimta beigām īru vilku suņi tika izmantoti vilku un briežu medībām Īrijā. Viņus izmantoja vilku medībām arī plašos, vilku apsēstos apgabalos Eiropā, pirms mežu iztīrīšanas.
FCI KLASIFIKĀCIJA: 10.grupa - vējasuņi
2.sekcija - asspalvaini vējasuņi.
Bez darba spēju pārbaudes.
ĪSS VĒSTURISKS APSKATS: mēs zinām, ka kontinentālie ķelti turēja greihaundus, kuri, iespējams, bija cēlušies no ēģiptiešu attēlotajiem pirmajiem greihaundiem. Tāpat kā viņu kontinentālie brālēni, īru ķelti bija ieinteresēti audzēt lielus dzinējsuņus. Lielie īru dzinējsuņi bija apveltīti ar īsu vai asu vilnu, bet vēlākajos laikos asā vilna dominēja, iespējams, Īrijas klimatisko apstākļu ietekmē. Pirmās rakstiskās ziņas par šiem suņiem sniedza Romas konsuls m.ē. 391 gadā, bet viņi jau bija Īrijā izveidojušies mūsu ēras 1.gadsimtā, kad Setants nomainīja savu vārdu pret Kukulīnu (Kulānas dzinējsuns). Ir minēts, ka Uisnīčs (1.gadu tūkstotī) savā sirojumā uz Skotiju, ņēmis līdzi 150 dzinējsuņus. Neapšaubāmi īru dzinējsuņi veidoja skotu brieža suņu pamatu. Īru medību suņu pāri tika pasniegti kā dāvana Eiropas, Skandināvijas un citām karaliskajām ģimenēm periodā no viduslaikiem līdz pat 17.gadsimtam. Viņi tika sūtīti uz Angliju, Spāniju, Franciju, Zviedriju, Dāniju, Persiju, Indiju un Poliju. 15.gadsimtā ikvienai Īrijas grāfistei bija pienākums turēt 24 vilkusuņus, lai aizsargātu zemnieku īpašumus no vilku postījumiem. Kromvela aizliegums (1652.) eksportēt vilku suņus uz laiku palīdzēja saglabāt viņu skaitu, bet pakāpeniskā vilku izzušana un pieprasījums pēc viņiem ārzemēs samazināja suņu skaitu gandrīz līdz izzušanai 17.gadsimta beigās.
Intereses atdzimšana par šķirni saistās ar īru nacionālisma pieaugumu 19.gadsimta beigās. Īru vilku suns kļuva par īru kultūras un ķeltiskās izcelsmes dzīvo simbolu. Šajā laikā viens apņēmīgs entuziasts, kapteinis G.A.Grehems sāka apzināt nedaudzos atlikušos vilku suņu tipa medību suņus Īrijā un, izmantojot briežu suņu asinis un gadījuma rakstura neradnieciskos pārojumus ar krievu vēja suņiem un vācu dogiem, viņš beidzot ieguva suņa tipu, kurš bija sastopams ikvienā paaudzē. Rezultāti bija galu galā pieņemti kā šķirnes legāla atjaunošana. Īru kennel klubs ieplānoja īru vilku suņu klasi izstādē, kura notika 1879.gada aprīlī, bet šķirnes klubs tika izveidots 1885.gadā. Īru vilku suns tagad atkal bauda kaut ko no tās reputācijas, kura tam bija viduslaikos. Īru vilku suņi tiek diezgan lielā skaitā turēti un audzēti ārpus Īrijas.
KOPĒJAIS RAKSTUROJUMS: īru vilku sunim nevajadzētu būt gluži tik smagam un masīvam kā vācu dogam, taču varenākam par briežu suni, kuram viņš kopumā līdzinās pēc vispārējā tipa (galvenajās līnijās). Liela auguma un iespaidīga izskata, ļoti muskuļots, spēcīgi, tomēr graciozi veidots, ar vieglām un enerģiskām kustībām; galvu un kaklu tur augstu; asti nes vēzējot uz augšu, ar vieglu izliekumu virzienā uz astes galu.
Lielais augums, ieskaitot augstumu plecos un ķermeņa proporcionālo garumu, ir gribētais sasniedzamais mērķis un to vēlams nostiprināt šķirnē, lai suņi vidēji būtu no 81 līdz 86 cm augsti, rādot nepieciešamo spēku, enerģiju, drosmi un simetriju.
UZVEDĪBA/ TEMPERAMENTS: „jēri mājās, lauvas medībās”.
GALVA: gara un taisna, tiek turēta augstu; pieres kauli pavisam nedaudz izvirzīti un pavisam nedaudz iezīmēti starp acīm.
GALVASKAUSA DAĻA:
Galvaskauss: ne pārāk plats.
PURNA DAĻA:
Purns: garš un mēreni smails.
Zobi: ideālā vēlams šķērveida sakodiens, taisnais ir pieņemams.
Acis: tumšas.
Ausis: mazas, rožu ziedlapiņu veida (tiek turētas kā greihaundam).
KAKLS: diezgan garš, ļoti spēcīgs un muskuļots, labi izliekts, bez pakakles vai liekās ādas rīkles apvidū.
ĶERMENIS: garš, ar labi izveidotām ribām.
Mugura: drīzāk gara nekā īsa.
Jostasvieta: viegli izliekta.
Krusti: ļoti plati pāri gūžām.
Krūtis: ļoti dziļas, mēreni plašas, platas krūtis.
Ribas: labi izliektas.
Vēders: labi pievilkts.
ASTE: gara un viegli izliekta, mēreni resna un labi apaugusi.
EKSTREMITĀTES
PRIEKŠKĀJAS:
Pleci: muskuļoti, dod pietiekamu plašumu krūtīm, slīpi novietoti.
Elkoņi: labi piekļauti ķermenim, nedz iegriezti, nedz izvērsti.
Priekšķepa: muskuļota, ar smagiem kauliem, diezgan taisna.
PAKAĻKĀJAS:
Ciskas: garas un muskuļotas.
Celis : labi izteikts.
Apakšciska: ar labi izteiktiem muskuļiem, gara un spēcīga.
Lecamās locītavas: izteikti nolaidenas un nav nedz iegrieztas, nedz izvērstas.
Ķepas: mēreni lielas un apaļas, nedz savērstas, nedz izvērstas. Pirksti labi izliekti un cieši sakļauti. Nagi ļoti stipri un izliekti.
GAITA/KUSTĪBAS: kustības vieglas un enerģiskas.
VILNA
Apmatojums: asa un cieta uz ķermeņa, kājām, galvas; īpaši stiepļveidīga. Pār acīm krītošie mati un bārda īpaši stiepļveidīga.
KRĀSA: atzītās krāsas ir pelēka, svītraina, sarkana, melna, tīri balta, dzeltenbrūna vai jebkura krāsa, kas sastopama briežu sunim.
AUGUMS UN SVARS:
Vēlamais augstums: vidēji 32 collas (81 cm) lōdz 34 collām( 86 cm).
Minimālais augstums skaustā: suņiem - 31 colla (79 cm).
Minimālais svars: suņiem 120 mārciņas( 54,5 kg)
Minimālais augstums: kuces 28 collas (71 cm).
Minimālais svars: kucēm 90 mārciņas( 40,5 kg).
TRŪKUMI: Ikviena atkāpe no iepriekšminētajiem punktiem uzskatāma par trūkumu, kura nozīmīgums ir tieši proporcionāls tā izteiktības pakāpei un ietekmei uz suņa veselību un labturību.
· Pārāk viegla vai smaga galva.
· Pārāk izliekts pieres kauls.
· Greizas priekškājas; vājš pēdvidus.
· Vājas pakaļkājas un kopējais muskuļu trūkums.
· Pārāk īss ķermenis.
· Ieliekta vai izliekta, pārāk taisna mugura.
· Lielas ausis, kuras plakani nokarājas.
· Greiza ķepa.
· Izplesti pirksti.
· Īss kakls; apjomīga paklakle.
· Krūtis pārāk šauras vai platas.
· Pārmērīgi sagriezta aste.
· Deguns jebkurā citā krāsā nevis melns.
· Lūpas jebkurā citā krāsā nevis melnas.
· Ļoti gaišas acis. Rozā vai sarkanbrūni acu plaksti.
DISKVALIFICĒJOŠI TRŪKUMI:
· Agresīvs vai pārāk bailīgs.
· Jebkurš suns, kas skaidri izrāda fiziskas vai uzvedības anomālijas, tiek diskvalificēts.
N.B.:
* Suņiem jābūt diviem skaidri redzamiem, normāli attīstītiem sēkliniekiem, kuri pilnībā atrodas sēklinieka maisiņā.
* Vaislai var tikt izmantoti vienīgi funkcionāli un klīniski veseli suņi, tipiski savas šķirnes pārstāvji.
